Pārvērtēt un uzlabot. Intervija ar Germanu Ermiču

Pārvērtēt un uzlabot. Intervija ar Germanu Ermiču

Kāds ir jūsu iespaids par konkursā iesniegtajiem darbiem? Vai vērojamas kopējas iezīmes? Piemēram, pirmajā gadā bagātīgi pārstāvēta joma bija izstāžu dizains.

Izstāžu dizaina arī šogad bija daudz — tā vispār ir interesanta tēma, ar ko tiek nodarbināti dizaineri. Šis gads izcēlās ar labiem digitālajiem risinājumiem — CSDD mājaslapa, Liepājas pilsētas mājaslapa, kas ir ļoti funkcionāla, sakārtota, informatīva... Tā ir ļoti laba datubāze ar pilsētā pieejamajiem pakalpojumiem, un arī tas ir dizains, komunikācija.

Dizaina objekti mani personīgi interesēja mazāk. Manuprāt, tas, ka krēsls ir skaists un izgatavots no koka, nav gana liels iemesls, lai to īpaši atzīmētu. Katrā no darbiem es mēģināju saskatīt savu unikalitāti, tomēr man nav priekšstata par to, kāda ir Latvijas specifika. Turklāt man ir aizdomas, ka daudzi vēl kautrējas iesniegt savus darbus. Domāju, ka nepiedalījās visi, kas to būtu varējuši darīt.


Ko vēl jūs būtu gribējis redzēt starp iesniegtajiem darbiem?

Tas ir ļoti pareizi, ka šajā balvā nav kategoriju. Mājaslapa, trauki, izstāde — tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas, un, man šķiet, ka tas jau ir liels ieguvums, ka šis konkurss ir tik iekļaujošs. Arhitektūrai gan ir sava balva, taču tās man nedaudz pietrūka. Laba māja arī ir labs dizains. Ja mēs atsevišķi nodalām tikai interjera dizainu, iekštelpu iekārtojumu, tas liekas diezgan virspusēji. Nebija arī animācijas, piemēram. Domāju, ka var aicināt pieteikties vēl daudzveidīgāku auditoriju.

Es ticu, ka arī Latvijā ir inovatīvi projekti, bet bieži vien tie netiek saistīti ar dizainu. Tie pastāv savā nišā, inženierijā, materiālzinātnē... Būtu jāveido saikne ar dizainu, kas palīdz šos risinājumus prezentēt pasaulei. Inženieri, ģēniji un mākslinieki, aroda meistari, viņi ir vajadzīgi viens otram. Nevar dzīvot ne ar pliku tehnoloģiju, ne ar tukšu, bezjēdzīgu dizainu. Tas droši vien ir jautājums par veidu, kā cilvēki tiek izglītoti, kā viņi savstarpēji sastrādājas. Arī dizaineriem vajadzētu uzņemties iniciatīvu un iet iekšā nezināmajā.


Daudzi latviešu dizaineri dzīvo un strādā ārzemēs, un tur rada labus darbus. Vai un kā viņus varētu motivēt pieteikties Latvijas Dizaina gada balvai?

Tā varētu būt kritika arī man pašam sev. Es gribēju piedalīties pirmajā gadā, bet nepaspēju to izdarīt. No otras puses, es arī nodomāju, ka mani darbi nebūs konkursam atbilstoši. Jā, es strādāju ar interesantu materiālu, tur ir daļa inovācijas. Tās ir ekskluzīvas mēbeles, bet neuzlabo neviena dzīvi. Tas, ko es daru, ir tikai virskārtiņa tam, kādam jābūt dizainam. (Smejas.) Ir svarīgi, lai jaunie dizaineri, kas studē ārzemēs, piesakās konkursam, bet arī šim pasākumam vēl ir sevi jāpierāda.

Tikai tad, kad par mani sāka interesēties ārzemēs, parādījās interese šeit, Latvijā. Tas ir greizi, ka kādam ārpusē ir jāapliecina, ka tas, ko tu dari, ir kaut kas interesants. Es pats par to brīnos, bet tas ir tāpat kā ar bērniem un vecākiem. Vecāki var aizrādīt visu ko, bet, ja to izdarīs kāds no malas, tas iedarbosies. Manuprāt, konkursam pirmkārt būtu jāpierāda sevi šeit uz vietas, visam jāsākas no iekšienes.


Lūdzu, padalieties ar kādu padomu, kā sagatavot veiksmīgu konkursa pieteikumu!

Pirmkārt, es gribētu motivēt visus piedalīties! Nevēlos, lai tas ir elitārs pasākums. Tomēr svarīgi nepazaudēt paškritiku un apskatīt kritērijus. Fakts, ka tu esi kaut ko izdarījis, vien nenozīmē, ka tas ir labi un ka tas ir konkursa vērts. (Smejas.) Ir būtiski saprast, ka šis konkurss tiek rīkots, lai rosinātu diskusiju, izceltu labāko, motivētu. Uzskatu, ka mums ir daudz talantu, bet šogad bija ļoti atšķirīgas kvalitātes pieteikumi. Riga IFF bija ļoti labs, mērķtiecīgi sagatavots pieteikums — video, visa veida materiāli, skaidrs koncepts. Bija arī pretējā galējība — ar neskaidriem tekstiem un ne pārāk kvalitatīvām bildēm. Es labprāt neredzētu to “slikto galu”, un tomēr tas ļauj saprast, kāda ir amplitūda. Bez tā nevar iztikt. Internetā biju lasījis joku, ka katrā olimpiādē starp atlētiem vajadzētu ielikt vienu “parasto” cilvēku, vienkārši, lai saprastu, kādi pārcilvēki ir atlēti.


Kas jādara, lai Latvijas dizains kļūtu konkurētspējīgāks arī ārvalstīs?

Tas ir atkarīgs no projekta. Ja runa ir par dizaina objektiem, sevi pasaulei ir jārāda, jāpiedalās izstādēs, konkursos, jābūt aktīvam. Tāpat vien ir grūti likt kādam interesēties par Latviju, nevajag gaidīt, kad tevi kāds uzmeklēs. Man ir paveicies, bet es arī ellīgi daudz strādāju, tā nav vinnēšana loterijā. No konkursa darbiem, tie, kas var konkurēt, manuprāt, ir skaņu efektu pedāļi un “Mass Portal”. Tās ir lietas, kas domātas pasaulei.


Jūs minējāt dizainu kā dzīves uzlabotāju. Vai tā bija mēraukla, pēc kuras vērtējāt iesniegtos darbus?

Pieejamie kritēriji, oriģinalitāte, izpildījums, inovācija, ir būtiski, ja mēs gribam izcelt jaunas lietas, kas ir atšķirīgas un vedīs mūs uz priekšu. Protams, dizains pastāv tāpēc, lai dzīve kļūtu labāka. Drošība, tīrāks ūdens un gaiss, ilgtspēja — tās ir milzīgās tēmas. Taču dizains var būt arī pavisam mazas estētiskas lietas cilvēka ikdienai, ērtībai, priekam. Man veikalos vienmēr kā atklājums ir visa veida virtuves rīki. Skatos, kas tik ir izdomāts! Tas arī ir dizains, tas nemaina pasaulē neko lielu, bet palīdz mums dzīvot un rada prieku. Ir dažādi līmeņi. Tā kā mēs nedzīvojam perfekti pārdomātā pasaulē, ir daudz vietas uzlabojumiem. Visu var pārskatīt. Noteikti ir lietas, ko nemaz nevar uzlabot, bet tas ir dizaineru izaicinājums.


Intervijas autore: Veronika Viļuma