Idejas “iepakošana”. Intervija ar Lieni Drāznieci

Idejas “iepakošana”. Intervija ar Lieni Drāznieci

Papildus jau noteiktajiem konkursa kritērijiem, kādi bija jūsu personiskie principi, pēc kuriem izvēlēties savus favorītus? Ko sagaidāt no laba pieteikuma?


Es ikdienā strādāju ražojošā uzņēmumā un atbildu par gatavu produktu, tā iepakojumu, konceptu, vizuālo identitāti, grafikas dizainu. Arī iesniegtos darbos zināmā mērā vērtēju no šādas perspektīvas — vai tie ir no visām pusēm “iepakoti”. Vai vērtības, ko dizainers mēģinājis ielikt savā darbā, ir skaidri nolasāmas. Mēģināju skatīties arī no pārdošanas aspekta — cik lielā mērā darbs ir komercializējams. Vai tas ir saprotams tikai Latvijas auditorijai vai arī ārpus tās. Ja vien runa nav par ļoti specifiski definētu vietējo auditoriju, tad izteikts nacionālais konteksts, manuprāt, ir neliels mīnuss. Turklāt reti kuram bija loģiski pamatota darba vīzija, mērķi, auditorija. Ar to, ka esi radījis lielisku dizainu, nepietiek. Par to vajag komunicēt, runāt, atrast pasniegšanas veidu, lai ideja būtu dzīvotspējīga. Kāds ir produkta stāsts, kā cilvēki par to uzzinās un iekāros tieši to, ko tu esi radījis?


Jūs esat pasniedzēja Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Vai darbu komunicēšana, pasniegšana ir tas, ko vēlaties iemācīt arī topošajiem dizaineriem?


Laikā, kad es mācījos, studijas nebija sasaistītas ar industriju. Cilvēks skatē izkarināja darbus un neko par tiem nepateica. Tagad arvien vairāk ir dažādu projektu, kuros iesaistās jaunieši, prezentējot savus darbos, stāstot par tiem, strādājot komandās. Tas ir mainījies uz labo pusi.

Es pati sāku strādāt skolā, jo man likās, ka tas ir veids, kā no citas puses paskatīties uz lietām, ko es jau daru. Strādājot ar studentiem, tu esi spiests pamatot un pastāstīt to, ko tu pats jūti. Reizēm jāmēģina izskaidrot to, kas nav izstāstāms, jo ar “tas vienkārši ir forši” nepietiek. Ir interesanti runāt, analizēt un diskusijās panākt, lai jaunieši sajūt to, ko viņi dara. Viņu vietā izdarīt nevar, var tikai cerēt, ka atklāsmes pašas atnāks pie cilvēka.


Vērojot jauno dizaineru paaudzi, kādas ir jūsu sajūtas par industrijas nākotni Latvijā?


Studenti ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas plūst pa straumi un nezina, ko viņi darīs un kāpēc. Bet ir arī ļoti mērķtiecīgi cilvēki. Studējot dizainu, būtiskākais ir atrast interesi sevī. Jo bez intereses par dizainu to iemācīties nevar. Tad ir pilnīgi vienalga, un, ja ir vienalga, nav iespējams atrast labāko risinājumu. Šobrīd ir tik daudz dažādu iespēju sevi papildināt, noklausīties kādu lekciju, sadarboties. Cilvēki jau agrā vecumā var tikt ierauti dizaina industrijā caur foršu, vieglu komunikāciju. Domāju, ka nākotne izskatās labi. Jaunie vienmēr atrod risinājumus, kas pārsteidz iepriekšējo paaudzi. Nekad nav bijis citādāk.


Kādus darbus jūs vēlētos redzēt nākamā gada konkursā? Vai šajā bija tēmas, jomas, kuru pietrūka?


Man mazliet pietrūka tādu darbu, par kuriem varētu teikt — o, fantastiski, ka kāds vispār ir iedomājies, ka pēc kā tāda ir bijusi vajadzība! Inovatīvi dizaina risinājumi, kas maina novecojušus paradumus, atvieglo kādu konkrētu problēmu. Pieļauju, ka par šādām lietām kaut kur ir domāts, bet autoriem nav licies, ka tas ir dizaina konkursa darbs. Man likās, ka tieši tāpēc, ka šajā konkursā nav dalījuma kategorijās, tas varētu uzrunāt starpdisciplinārus, arī pilnīgi dīvainus projektus, kuros tiešām ir kādi risinājumi. Cilvēki taču domā, kā attīrīt jūras ūdeni, Pāvilostā šim nolūkam audzē mīdijas. Fantastiski, protams, ja šādi projekti vēl būtu ar skaistu mājaslapu un vizuālo noformējumu. Tā bieži iztrūkst, jo cilvēki, kas domā par inovāciju kādā konkrētā jomā, nesasaista to ar lietotāju un nepiesaista kādu, kas šo informāciju lietotājam nodod. Līdz ar to tas nekļūst par lielu projektu, kuru visi zina un par kuru runā.

Nesen nejauši uzzināju par unikālu, caurspīdīgu koku. Saprotu, ka kaut kas ar to materiālu tiek darīts, bet tas nav attīstīts tik tālu, lai to varētu ieviest ražošanā un ikdienā. Bet pirmais projekts, kur var pielietot inovatīvu materiālu, ir, piemēram, mazs dizaina nieciņš. Tas var būt superdārgs, tomēr šādā veidā var iepazīstināt plašāku auditoriju. Tad tas arī var kļūt par dizaina balvas darbu. Kamēr tas ir tikai koncepts, nav skaidrs, kā tas attīstīsies. Manas simpātijas vairāk nosliecas uz tiem projektiem, kuros ir sasniegts vairāk, kuri ir ieviesti ražošanā. Jo izgudrot var visdullākās idejas, bet jāiegulda milzīgs darbs, lai tām atrastu pielietojumu un padarītu tās veiksmīgas.


Kā jūs komentētu šī gada balvas laureātu darbus? Vai tie izceļas tikai lokālā mērogā, vai varam runāt arī par plašāku konkurētspēju?


Iespējams, katram žūrijas loceklim ir bijuši vēl kādi citi favorīti ārpus apbalvotā trijnieka, bet, ņemot vērā mūsu kopīgās diskusijas un balsojumu, cits iznākums nebūtu bijis iespējams. Finālistu sastāvs atspoguļo gan konkrētajā gadā iesniegtos darbus, gan žūrijas tā brīža vērtējumu, gan visu konkursu kopumā. Tas veido plašu skatu uz to, kā mēs darbojamies. Mums ir gan inovatīva pieeja tehnoloģiskās iekārtās, gan lieliski pasākumi ar draudzīgu, ievelkošu identitāti, kurus gribam apmeklēt. Mēs mākam strukturēt informāciju.

Skatoties uz darbu, es arī domāju par to, vai tas ir pietiekami labs tikai mūsu dizaina kontekstā vai arī plašākā.

Latvijā ir daudz brīvu nišu, nozaru, kur pietiek izdarīt vienu foršu lietu, lai kļūtu pazīstams. Ja gribu domāt objektīvi, tad es konkrēto risinājumu salīdzinu pasaules mērogā. Tas ir arī veids, kā pašam sevi iekšēji pārbaudīt — izcelt darbu ārpus lokālā konteksta, salīdzināt ar to, kas notiek vietās, kur ir lielāka konkurence. Par filmu festivāla identitāti — nav šaubu, ka tas ir ļoti kvalitatīvs un pēc labākās sirdsapziņas paveikts darbs, un to atzina arī ārzemju žūrija. Ja runājam par ietekmēm, tendencēm, protams, dizaineriem ir jāuzmanās no tā, kur viņi smeļas iedvesmu. Mēs kā žūrija redzējām atsauces mākslas vēsturē, iespējams, mums tas nelikās kaut kas ļoti inovatīvs, bet drīzāk laikmetīgi interpretēts un iederīgs. Runa pat nav par vizuālo identitāti, bet pasākuma komunikāciju kopumā.


“Madara” vienmēr izcēlusies ar pārdomātu vizuālo tēlu un produktu dizainu. Vai paši arī piedalāties dizaina konkursos?


Balva liek radīt un izkāpt ārpus kastes, eksperimentēt. Konkursa darbi bieži vien ir tādā kā start–up, sapņu dizaina versijā. Sākumā ar “Madaras” identitāti mēs saņēmām balvas, bet kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Ikdienā jāņem vērā ļoti daudzi aspekti — pakošanas ātrums, drukas kvalitāte, produkta lietošanas ērtums utt. Konkursā var iesniegt darbu ar brīnišķīgu sešu krāsu pāreju, bet pēc tam tu sāc domāt, vai tas ir efektīvi. Tas mani uzņēmumā šobrīd visvairāk nodarbina. Manuprāt, tā arī ir dizainera atbildība — neizdarīt savas untumainās izvēles, kas visiem liek sarauties, bet drīzāk iekļauties ritmā un palīdzēt dažādu situāciju risināšanā. Man patīk šī sadarbība. Dizainam jābūt vienam no daudzām lieliska produkta sastāvdaļām, nevis primārajai. Tā tas ir manā darbā. Protams, ja runa ir par dizaina objektu, tas ir citādāk.

Intervijas autore: Veronika Viļuma